Pneimatiskās piekares sistēma tika izstrādāta ASV Otrā pasaules kara laikā, lai atvieglotu smago lidaparātu konstrukciju. Galvenais mērķis bija samazināt svaru, izmantojot kompaktāku piekares risinājumu.
Šīs sistēmas tika izmantotas ne tikai aviācijā, bet arī smagajos kravas automobiļos, lai nodrošinātu automātisku piekares izlīdzināšanu neatkarīgi no kravas svara.
Lai gan pneimatiskā piekare piedāvā vairākas priekšrocības, tai ir arī trūkumi, īpaši tiem transportlīdzekļiem, kas tiek izmantoti smagiem pārvadājumiem.
Kas ir pneimatiskā piekare?
Pneimatiskā piekare ir piekares veids, kurā tiek izmantots elektriskais sūknis vai kompresors, kas piepilda ar gaisu elastīgus balonus no tekstilmateriāla un gumijas.
Saskaņā ar “Pro Car Mechanics”, pneimatiskā piekare tiek uzskatīta par alternatīvu lapu atsperēm vai spirālatsperēm. Šīs sistēmas darbojas ar saspiestu gaisu, atšķirībā no hidropneimatiskās piekares, kas izmanto šķidrumu.
Pneimatiskās piekares pielietojums
Pneimatiskā piekare galvenokārt tiek izmantota, lai nodrošinātu gludu un stabilu braukšanu, bet tā ir atrodama arī sporta automašīnās un luksusa modeļos.
Tā aizvieto tradicionālās tērauda atsperes smagākos transportlīdzekļos, piemēram, kravas automašīnās, piekabēs, autobusu un pat dzelzceļa vagonu piekarēs. Tāpat tā ir iecienīta prēmium klases automašīnās un tūningotajos auto.
Elektroniski vadāmā pneimatiskā piekare
1990 gadu sākumā uzņēmums “Dunlop Systems and Components” izstrādāja elektroniski vadāmu pneimatiskās piekares sistēmu (ECAS), kas 1993. gadā pirmo reizi tika izmantota Range Rover Classic modelī.
Galvenie ECAS komponenti:
Oro baloni – vulkanizētas gumijas atsperes katram ritenim.
Gaisa kompresors – novietots zem motora pārsega vai bagāžas nodalījumā.
Gaisa rezervuārs – uzkrāj saspiestu gaisu līdz 150 PSI.
Elektromagnētiskie vārsti – regulē gaisa plūsmu uz baloniem.
ECAS dators – sadarbojas ar transportlīdzekļa galveno vadības bloku, regulējot spiedienu katrā piekares punktā.
Gaisa caurules – savieno rezervuāru ar pneimatiskajām atsperēm.
Mitruma absorbētājs – pasargā sistēmu no mitruma kondensāta.
Mūsdienu augstuma sensori ļauj reģistrēt reljefa izmaiņas un regulēt transportlīdzekļa piekares līmeni reāllaikā.
Pneimatiskās piekares priekšrocības un trūkumi
Priekšrocības
Lielāks komforts – mazāks troksnis un vibrācijas, kas uzlabo braukšanas kvalitāti.
Ilgāks piekares kalpošanas laiks – mazāks atsperu un amortizatoru nodilums.
Piekabes aizsardzība – mazāk vibrāciju nozīmē ilgāku piekabju un kravas konstrukciju kalpošanas laiku.
Maināms klīrenss – piekare pielāgojas kravas svaram un braukšanas ātrumam.
Labāka vadāmība – īpaši sarežģītā reljefā un ar lielām kravām.
Vienmērīgāks svara sadalījums – mazāka virsbūves sasvēršanās pagriezienos.
Trūkumi
Dārga uzstādīšana un uzturēšana – pneimatiskā piekare ir līdz trīs reizes dārgāka nekā tradicionālā atsperu piekare.
Palielināts degvielas patēriņš – kompresors patērē elektroenerģiju.
Oro noplūdes risks – var izraisīt piekares bojājumus un vadāmības problēmas.
Biežākie mehāniskie defekti:
Korozija – rūsējošas detaļas var sabojāt gaisa balonus un caurules.
Savienojumu noplūdes – gaisa savienojumi var kļūt nehermētiski.
Kompresora pārkaršana – ja sistēma nepārtraukti zaudē gaisu, kompresors var pārkarst un sabojāties.
Secinājums
Lai gan pneimatiskā piekare ir dārgāka un prasa rūpīgāku apkopi, tā piedāvā augstāku braukšanas komfortu un labāku kravas vadāmību.
Ja transportlīdzeklis regulāri pārvadā smagas kravas vai brauc pa nelīdzeniem ceļiem, pneimatiskā piekare var būt vērtīgs uzlabojums, nodrošinot vienmērīgu slodzes sadalījumu un komfortu.
